2010. gada 12. augusts («Вести Сегодня Плюс» № 44)
Kā zināms, ES galvenā arodbiedrība nozīmēja ģenerālu streiku visā Eiropas savienības teritorijā uz septembri. Tā kā Latvijas arodbiedrības klusēja kā partizāni šajā sakarā, Briseles akcijai nolēma piebiedroties politiķi - no apvienības “Saskaņas Centrs “, kur es esmu konsultants Saeimā. No citām partijām un pašām Latvijas arodbiedrībām uzreiz atskanēja uzsaucieni: kā jūs vispār iedrīkstējāties “pievienoties” Eiropas savienības arodbiedrību akcijai, un vai jums nav kauna destabilizēt situāciju?
Tāda reakcija tikai lieku reizi acīmredzami apstiprina, ka, pirmkārt, mūsējā valstī nedz politiska elite, nedz, diemžēl arī arodbiedrības tā arī nav sapratušas, ka streiks kā protesta forma - ir demokrātijas attīstības neatņemama sastāvdaļa, bet nevis mēģinājums kaut ko destabilizēt un vēl jo vairāk tā nav pretvalstiska darbība. Šajā ziņā valdošo domāšana drīzāk līdzīga domāšanai totalitārā sabiedrībā. Otrkārt, mūsu likumdošana, kas reglamentē streikus, drīzāk piemērota … autoritārai valstij. Tā, mūsu likums aizliedz ģenerālu streiku un solidaritātes streiku. Mēs daudz kur vēl esam “virtuves demokrātijas” valsts, tas ir kad paust savu protestu pret varu var tikai virtuvē. Tāpēc mēs tā arī dzīvojam.
Ņikita ŅIKIFOROVS,
Starptautiskās politikas doktors
un juridisko zinātņu maģistrs.