Sorry, this entry is only available in Russian.

Sorry, this entry is only available in Russian.

2010. gada 12. augusts («Вести Сегодня Плюс» № 44)

Kā zināms, ES galvenā arodbiedrība nozīmēja ģenerālu streiku visā Eiropas savienības teritorijā uz septembri. Tā kā Latvijas arodbiedrības klusēja kā partizāni šajā sakarā, Briseles akcijai nolēma piebiedroties politiķi - no apvienības “Saskaņas Centrs “, kur es esmu konsultants Saeimā. No citām partijām un pašām Latvijas arodbiedrībām uzreiz atskanēja uzsaucieni: kā jūs vispār iedrīkstējāties “pievienoties” Eiropas savienības arodbiedrību akcijai, un vai jums nav kauna destabilizēt situāciju?

Tāda reakcija tikai lieku reizi acīmredzami apstiprina, ka, pirmkārt, mūsējā valstī nedz politiska elite, nedz, diemžēl arī arodbiedrības tā arī nav sapratušas, ka streiks kā protesta forma - ir demokrātijas attīstības neatņemama sastāvdaļa, bet nevis mēģinājums kaut ko destabilizēt un vēl jo vairāk tā nav pretvalstiska darbība. Šajā ziņā valdošo domāšana drīzāk līdzīga domāšanai totalitārā sabiedrībā. Otrkārt, mūsu likumdošana, kas reglamentē streikus, drīzāk piemērota … autoritārai valstij. Tā, mūsu likums aizliedz ģenerālu streiku un solidaritātes streiku. Mēs daudz kur vēl esam “virtuves demokrātijas” valsts, tas ir kad paust savu protestu pret varu var tikai virtuvē. Tāpēc mēs tā arī dzīvojam.

Ņikita ŅIKIFOROVS,
Starptautiskās politikas doktors
un juridisko zinātņu maģistrs.

Ejot politikā, pirmkārt, man ir jāatbild sev uz dažiem jautājumiem. Kāpēc politika? Kāpēc tieši tagad? Ko noderīgu es varu izdarīt?

Par politiku es sāku aizdomāties īpaši pēdējos gados, tāpēc ka tas kas notiek apkārt nevarēja atstāt mani vienaldzīgu. Es pastāvīgi analizēju pieņemtos lēmumus politiskā un ekonomiskā plāksnē un pārnesu tos uz sevi. Veicot valdības darbību personīgo analīzi, visu laiku aizdomājos par to, ko es darītu tajā vai citā situācijā. Visvairāk mani kaitināja valdības nevēlēšanās risināt konkrētus svarīgus jautājumus. Arī tagad mēs visi redzam, kur nokļuvām. Sāka sāpēt. Un ar katru dienu kļūst arvien sāpīgāk.
Ar milzīgu pieredzi aiz saviem pleciem, pārvaldē un darbā ar ļaudīm, beigu beigās es pieņēmu vienu no pašiem svarīgākiem lēmumiem manā dzīvē - pienāca tas laiks, kad manas zināšanas un pieredze var atnest labumu manai valstij. Nedrīkst vairāk sēdēt un gaidīt brīnumu ka viss mainīsies. Cerēt ka pie varas būs kompetenti un izglītoti cilvēki, kuri ieņem savus posteņus, kas atbilst viņu izglītībai. Un nolēmu es sākt ar savu dzimto pilsētu, kur es piedzimu un dzīvoju visu savu mūžu.

Kad es redzu mērķi, un man ir precīzs plāns kā šo mērķi sasniegt, nekas vairs nevar mani apstādināt. Galvenais ir pareizi sakārtot prioritātes un izprast mērķa sasniegšanas metodes.